Brīvdienas. Vilciens brauc no Sanktpēterburgas uz Belgorodu. Taču es izkāpju Kurskā. Šeit dzīvo mana vectēva atraitne Anna Iļjiņična — man viņa ir gandrīz kā vecmāmiņa. Šeit dzīvo arī viņas mazmeita Saša un mazmazmeita Pelaģeja.
2024. gada augustā viņām nācās pamest savas lauku mājas — karš sasniedza Kurskas pierobežu. Manas vecmāmiņas māja Kobiļiku ciemā ir palikusi neskarta — viņa gaida pārmaiņas frontē un bezmaksas tējkannu no pagasta padomes. Sašas un Pelaģejas mājas Sudžā vairs nav.
Viņas gaida. Nezinot, ko tieši. Gaida un nezaudē garu — kaut kur starp pasaulēm.