Alfija ir dzīvespriecīga jauna sieviete 1960. gadu Vidusāzijā. Viņa aizrautīgi nodarbojas ar izpletņlēkšanu un mācās par vecmāti, kad pēkšņi saņem neparastu zvanu — no savas mazmeitas no 2022. gada. Meitene satraucas par vecmāmiņas drošību Krievijas iebrukuma Ukrainā kontekstā. Šajā starppaaudžu sarunā, kas pārvar laiku un telpu, mazmeita cenšas atjaunot un no jauna izprast ģimenes atmiņu un savu etnisko identitāti, pārraut kolektīvās traumas bezgalīgo loku un aizdomāties par cilvēka dzīves jēgu.