Filma, kas norisinās postpadomju telpas emocionālajās drupās, seko transsievietei viņas otrajā gadā pēc dzimuma maiņas operācijas. Ģimenes klātbūtne, klusums un bijušā “es” paliekas viņu vajā, taču viņa arvien vairāk no tām atbrīvojas. Taizeme kļūst par viņas atdzimšanas vietu — nevis bēgšanai, bet pārvērtībai. Filma no jauna interpretē Nīčes pārcilvēku — ne kā aukstu pārcilvēcisku ideālu, bet kā trauslu, sievišķīgu figūru, kas caur sāpēm, mīlestību un garīgu pretošanos pati nomet veco ādu.
“Čūska, kas nespēj nomest savu ādu, iet bojā.” — Frīdrihs Nīče