Čukotkā, Ziemeļu Ledus okeāna piekrastē, cilvēki dzīvo nošķirti no visas pasaules. Viņu dzīve vijas ap valzirgu un vaļu medībām un savu ciematu sargāšanu, lai tajos nesirotu tundras lāči. Tas pārvērš filmu meditācijā par nāvi. Jūras dzīvnieki ir galvenais cilvēku pārtikas avots; ādas un subproduktus izmanto arktisko lapsu barošanai kažokzvēru fermā, savukārt cilvēku kapsētas kļūst par barību lāčiem. Visi šo apvidu iedzīvotāji ir iesaistīti pārtikas un nāves ciklā. Filma atkāpjas no kino ierastās ritmiskās struktūras – tā veidota kā šamanisks rituāls, kas ir jēgu piešķirošs notikums ziemeļu tautām.