Ar izcilu dokumentālo filmu “Četras meitas” Starptautiskais dokumentālā kino festivāls Artdocfest/Riga paplašina savu darbību, piedāvājot starpfestivāla filmu programmu “Artdocfest/Riga iesaka”. Jaunās programmas atklāšana notiks 4. novembrī plkst. 18:00 kinoteātra Splendid Palace “Dokumentālajā pirmdienā”. Piedāvājam interviju ar filmas režisori Kauteri Ben Haniju.
Vai pēc filmām "Skaistule un suņiem" un "Cilvēks, kurš pārdeva savu ādu" vēlējāties atgriezties pie dokumentālā formāta, ar kuru ieguvāt atpazīstamību?
— Patiesībā šis projekts ir daudz senāks. Tas aizsākās jau 2016. gadā, kad pabeidzu dokumentālo filmu "Zainebs ienīst sniegu", kuras veidošana man prasīja sešus gadus un kurā iemūžināju pusaugu meitenes dzīvi. Radio dzirdēju, kā Olfa stāsta par savu meitiu traģisko stāstu. Viņas stāsts mani aizrāva un aizkustināja. Atkal tas bija stāsts par māti un viņas četrām pusaugu meitām.
Olfa mani apbūra jau no pirmās tikšanās reizes. Es viņā ieraudzīju spēcīgu tēlu filmā. Viņa iemiesoja māti ar visām pretrunām, neskaidrībām un sarežģītībām. Viņas sarežģītais un traģiskais stāsts mani vajāja, un radās vēlme to izzināt un saprast, pat nezinot, kā tieši to īstenošu. Tāpēc sazinājos ar žurnālistu, kurk man iedeva viņas tālruņa numuru, lai es varētu ar viņu satikties. Tā viss sākās.
Vai Olfas stāsts Tunisijā ir labi zināms?
— Teiksim tā, līdz brīdim, kad sazinājos ar viņu, viņa jau vairākkārt bija parādījusies televīzijā un radio. Taču jāņem vērā, ka tolaik šāda veida stāsti bija ikdienas realitāte. Tas, kas mani Olfā patiešām ieinteresēja, bija viņas stāsts par sievietēm, par māti un viņas meitām.
Vai apsvērāt iespēju pārvērst to par spēlfilmu?
— Es izgāju cauri dažādiem posmiem. Sākumā domāju, ka filmēšu Olfu kopā ar viņas divām atlikušajām meitām, Eiju un Teisiru, lai paustu abu pārējo prombūtni. Es sāku tās filmēt 2016. gadā un vēlāk atkal 2017. gadā. Bet kaut kas nesakrita. Kā atdzīvināt atmiņas, tās neizskaistinot, nemainot un neslēpjoties aiz "laba tēla", neslēpjot patiesību? Kā atgriezt pagātni un to, kas vairs nepastāv? Kā stāties pretī savas dzīves patiesībai pēc tik daudziem gadiem? Taču visizaicinošākais man bija veids, kādā Olfa spēlēja lomu. Tiklīdz es ieslēdzu kameru, viņa sāka ieņemt noteiktu tēlu. Man nācās pārtraukt filmēšanu, jo beidzot sapratu, ka varu iekrist viņas izliktajās lamatās.
Kādu lomu viņa spēlēja, un kāda bija šo lamatnu būtība?
— Esmu ievērojusi, ka mēs bieži uzvedamies tā, kā to ietekmē klišejas, ko redzam televīzijā vai medijos. Olfa bija kondicionēta žurnālistu uzmanības. Viņa ar traģēdijas izjūtu pārliecinoši iejutās sērojošās, histēriskās mātes lomā, kuras dzīvi pārņem vainas apziņa. Lielākā daļa ziņu stāstu neiedziļinās personības daudzslāņainībā, kas ļautu atklāt dažādās indivīda šķautnes. Taču Olfa ir ļoti piesātināta personība – daudzslāņaina un sarežģīta, un tikai viena viņas puse nenodod visas nianses. Lai iedziļinātos šajās pretrunās, emocijās un sajūtās, nepieciešams laiks, kāda žurnālistiem bieži nav. Kino spēj izpētīt šīs dziļākās cilvēka būtības neskaidrības. Tāpēc es sāku šo filmu uztvert kā terapeitisku laboratoriju, kur atmiņas var iemūžināt un izpētīt visos to slāņos.
Vai tieši šajā brīdī jūs nolēmāt pieaicināt Hendu Sabri, lai Olfa sastaptos ar savu izdomāto dubultnieci?
— Kad sapratu, ka nofilmētais materiāls nav gana izteiksmīgs, es pievērsos projektam "Cilvēks, kurš pārdeva savu ādu". Filmēšanas laikā varēju atlikt šo stāstu otrajā plānā. Es pat nebiju pārliecināta, vai vispār pie tā atgriezīšos. Taču, zinot, ka man patīk pabeigt iesākto, nolēmu atgriezties pie šī projekta ar svaigu skatu un lielāku perspektīvu, un tagad tas šķita skaidrāks. Šoreiz gribēju uzņemt Aiju un Taširu, kuras biju labāk iepazinusi dažādos filmēšanas posmos. Kad iestājās pandēmijas ierobežojumi, sapratu, ka labākais veids, kā atgriezt Olfu realitātē un viņas atmiņu sfērā, bija uzņemt dokumentālo filmu par gatavošanos iedomātai filmai, kas nekad neredzēs gaismu. Balstoties uz visu, ko Olfa man bija stāstījusi, izveidoju scenāriju, kurā iesaistīju Aiju un Taširu, lai veidotu fikciju, kurā aktieri satiktos ar īstajiem varoņiem un tādējādi spētu atklāt pārdzīvoto caur jaunu prizmu.
Ko jūs cerējāt iegūt no šāda procesa?
— Olfai vajadzēja sastapties ar profesionāliem aktieriem, kas palīdzētu viņai un viņas meitām atklāt savu iekšējo patiesību. Turpmāk aktieri, nevis viņa, atveidotu viņas un viņas meitu lomas, tādējādi kalpojot kā sava veida spogulis, lai viņas varētu paraudzīties uz sevi no malas. Man vajadzēja, lai aktieri tēlo tās prombūtnē esošās meitas un iztaujā viņu par svarīgiem viņas dzīves notikumiem, lai veicinātu patiesu pašizziņu. Mani interesēja ne tik daudz notikumu atveidošana, cik tieša Olfas un viņas meitu mijiedarbība, kas ļautu izcelt viņu emocijas. Mana loma bija vadīt šo procesu, meklējot un atklājot kopā ar viņām, kamēr Olfa ar detaļām stāstīja un analizēja savas dzīves nozīmīgos brīžus. Henda Sabri uzdeva jautājumus par konkrētām detaļām un motivācijām, ļaujot Olfai pārvērtēt savu pagātni, taču saglabājot kritisku skatījumu. Ja Olfa būtu palikusi viena ar mani, viņa, visticamāk, būtu atkārtojusi to pašu stāstu, ar līdzšinējām klišejām.
Henda Sabri ir zvaigzne. Vai Olfa nebaidījās, ka viņa varētu viņu aizēnot un uzzināt pārāk daudz?
— Tieši otrādi. Viņa domāja, ka beidzot cilvēki viņai ticēs! Olfa uzskatīja, ka viņai bieži neticēja tieši tāpēc, ka viņa nav slavena. Šīs lieliskās aktrises klātbūtne viņai šķita kā uzticamības garants, kas palīdzētu beidzot tikt uzklausītai. Kad viņa 2016. gadā sāka sniegt intervijas, Olfa bieži tika apmelota un apvainota. Pateicoties Hendas Sabri atbalstam, viņa cerēja, ka tiks uztverta nopietni un ar cieņu. Kad es sapratu šo motivāciju, tas radīja vēlmi eksperimentēt filmēšanas laikā un meklēt jaunus veidus, kā atklāt viņas patiesību.
Vai šī Olfas un Hendas Sabri dualitāte tika radīta, lai skatītājos raisītu apjukumu par redzēto?
— Tu neesi pirmais, kas to man saka! Man šķiet, ka es nekad nevarēšu pilnībā atteikties no savas mockumentary pieejas. Kiarostami reiz teica, ka patiesība vai melīgums filmā nav būtiskākais — svarīgākais ir panākt, lai skatītājs piedzīvotu dziļu patiesību. Tas, kas patiešām nozīmē, ir nevis sižetiskā precizitāte, bet gan spēja uzrunāt publiku, atklājot viņiem dziļākus stāsta slāņus un emocionālo patiesību.
Vai jūsu prātā bija atsauce uz Abasa Kiarostami filmu "Close-Up," veidojot scenāriju?
— Divas filmas, kas mainīja manu attieksmi pret kino, bija Orsona Velsa *"F for Fake"* un Kiarostami "Close-Up". Tās man atklāja, cik daudz eksperimentu kino piedāvā. Šajā filmā gribēju pievienot brehtisku elementu, kur varētu izspēlēt ainu un vienlaikus to analizēt. Man bija svarīgi, lai mēs varētu pārslēgties starp autentiskiem aktierspēles mirkļiem un pārdomām par izspēlēto. Līnijas starp realitāti un izdomājumu izplūšana ir būtiska, jo dzīvē, un vēl vairāk — kameras priekšā, mēs pastāvīgi veidojam tēlu. Mani vienmēr ir fascinējusi trauslā saikne starp fantastiku un dokumentālo filmu, un tas ir motīvs, kas caurvij visas manas filmas.
Kāpēc izvēlējāties uzņemt filmu vienā vietā?
— Šīs filmas pasaules skats ir dziļi introspektīvs, un man nebija nepieciešams daudzvietīgs scenogrāfijas risinājums. Vajadzēja tikai vizuālu un stilistisku vienotību. Mēs atradām vecu viesnīcu Tunisā un pārvērtām to par filmu studiju. Zinu, ka skatītāji paši varēs savienot dažādos elementus, un mums nebija nepieciešams katru detaļu izstrādāt atsevišķi. Man galvā bija Larsa fon Trīra pieeja Dogvilā, kur viņš ar krītu apzīmēja dekorācijas, kas mani ļoti fascinēja. Man vajadzēja tikai plašu telpu, kur varētu uzstādīt fona detaļas, piemēram, policijas iecirkni. Zinot, ka mēs apspriedīsim ļoti personīgas, jūtīgas un sāpīgas tēmas, nevēlējos klasiskas filmas ierobežojumus; vēlējos visu attīrīt līdz pašam būtiskākajam.
Vai jūsu komanda saprata, ka viņi būs daļa no tik intīmas un reizēm sāpīgas pieredzes?
— Kad es viņus visus apvienoju, es ierosināju uzrakstīt kopīgu "konstitūciju," kurā katrs varētu paust to, kas viņam nepatīk filmēšanas laukumā. Ikvienam bija jābūt savā komforta zonā, lai Olfa un viņas meitas varētu iziet savu kopīgo ceļu. Kas gan var būt vēl smalkāks par laiku, kas tiek pavadīts ar šīm sievietēm, kuras mūsu priekšā izzināja savu iekšējo pasauli un dzīves sarežģītākās puses! Lai radītu pēc iespējas piemērotākus apstākļus, lielākoties komplektējām sieviešu komandu. Tā mēs izveidojām vidi, kas kļuva terapeitiska ne vien viņām, bet arī visai grupai. Viss, kas notika šīs filmas uzņemšanas laikā, katrā no mums izraisīja ļoti spēcīgas emocijas. Pat es, būdama īsta kontroles cienītāja, biju tik pārņemta ar jūtām, ka ne reizi vien nācās savākties, lai atkal koncentrētos uz kameras pozicionēšanu. Neskatoties uz procesa sarežģītību, mēs visi sajutām, ka notiek kas īpašs.
Kāpēc izvēlējāties, lai visus vīriešu tēlus šajā stāstā atveidotu viens aktieris?
— Atkal atgriežamies pie Dogvilas iedvesmas un manas pārliecības par skatītāju spēju savienot elementus, lai uztvertu, ka viens aktieris atveido visus vīriešu tēlus šajā stāstā. Mani pārsteidza vīriešu trūkums Olfas un viņas meitu dzīvē. Kad vīrietis ienāk viņu pasaulē, viņas viņu izstumj – šie vīrieši nespēj līdzās pastāvēt viņu vidē. Viņām ir ļoti sarežģītas attiecības ar vīrišķību. Olfa iemieso gan sievišķo, gan vīrišķo, un viņa pat saka, ka jūtas vairāk vīrietis nekā viņas vīrs. Tā kā visi vīrieši ir izslēgti no viņu grupas, šķiet, ka viņi kļūst par vienu un to pašu personu. Tieši tāpēc es izvēlējos, lai visus vīriešu tēlus spēlētu viens aktieris.
Kāpēc izvēlējāties saglabāt šo brīdi filmā, kad aktieris (Madždī Mastura) izjuka un vēlējās runāt ar jums ārpus kameras?
— Kā jau minēju, filma ir arī par aktieru darbu un to, kā viņus var ietekmēt realitātes brutalitāte. Man likās svarīgi parādīt, cik lielu iespaidu reālā dzīve var atstāt uz aktieriem. Henda Sabri jau filmas sākumā piemin, ka aktieriem jāiemācās sevi pasargāt, lai tēls neiedarbotos uz viņiem pārāk dziļi. Madždī nebija pilnībā informēts par visu, ko mēs darījām ar meitenēm, īpaši ar psihologiem, jo tas bija ļoti personisks process. Viņam šīs intīmās atzīšanās šķita tādas, kas būtu jāglabā tikai psihologa kabinetā, un viņš nedomāja, ka kameras priekšā ir vieta šādām atklāsmēm. Viņš gribēja pārtraukt ainu, jo bažījās par ētiskiem jautājumiem un nezināja par manu iepriekšējo apsvērumu dziļumu. Man kā režisorei šis mirklis atklāja viņa cīņu un šaubas kā aktierim. Turklāt ainu papildināja Aijas reakcija, viņas vēlme turpināt filmēšanu, kas beigās pārliecināja mani iekļaut šo brīdi filmā.
Viņu noturības spēks ir fenomenāls. Kad filma sākas, ir pārsteidzoši redzēt viņas tik starojošas un smaidīgas, kad varētu sagaidīt sērojošas sievietes.
— Tieši tā. Tādas viņas ir arī dzīvē. Viņas stāsta par šausmām un traģēdijām, un mēs kopā smejamies. Man bija svarīgi parādīt šo kontrastu starp stāstu un tā izklāstu. Tas ir ļoti īpašs brīdis, ko filma ļauj uztvert. Manuprāt, šī filma bija laba arī viņām; tā kalpoja kā terapeitiska pieredze. Viņas atdeva daudz no sevis, un es ticu, ka viņas saņēma daudz pretī. Patiesībā viņas pašas tā saka. Filma viņām ļāva paust sevi. Kamēr iepriekš viņām nebija bijusi balss, mēs devām viņām iespēju tikt sadzirdētām. Kad viņas redzēja filmu, viņu pirmā reakcija bija: “Paldies, jūs esat devusi mums mūsu balsi.”
Vai, rakstot šīs filmas scenāriju, jums jau bija prātā galīgais attēls?
— Jā, zināju, ka beigšu tieši ar šo konkrēto tēlu. Pamatā es balstījos uz 2016. un 2017. gadā filmētajām daļām un dažādām anekdotēm, un es uzrakstīju scenāriju bez dialogiem, koncentrējoties tikai uz galvenajām viņu dzīves ainām, kuras šķita nozīmīgas. Lai gan scenārijs bija diezgan fragmentēts un ne hronoloģiskā secībā, man vienmēr bija skaidrs, ka noslēgumā izmantošu šo kadru, jo, kā saka Olfa, šī filma ir pārdomas par traumu pāreju no mātes meitām. Olfa daļu no vardarbības, ko pati bērnībā bija piedzīvojusi, nodeva savām meitām. Traumu nodošana no mātes meitai ir šīs filmas atkārtojošais motīvs. Tas ir stāsts par lāstu, jo arī jaunākā meitene, savukārt, vienā brīdī pieprasīs savai mātei atbildību. Tāpēc es vēlējos filmu pabeigt šādā veidā, uzsverot šo ciklisko attiecību smagumu un nodoto traumu tēmu.
Kas īsti ir šis lāsts, kas tiek nodots no mātes meitai?
— Tā ir patriarhāta izpausme, kas sievietēm jāpieņem, lai izdzīvotu, jo viņām bieži vien nav citas izvēles. Olfa, iespējams, neciena vīriešus, tomēr viņa pati iemieso vienu no patriarhāta formām. Ja nāc no pazemīgas vides, kāda ir viņas, tad jaunas meitenes izvēle ir ļoti ierobežota – būt vai nu pakļautai kādā galējībā, piemēram, kļūt par prostitūtu, vai būt gandrīz pārdabiski tikumīgai. Starp šiem galējiem variantiem gandrīz nav vietas niansēm. Olfas meitām, kuriem skaistums kļuva par otru lāstu, nebija daudz alternatīvu. Viņas izvēlējās tikumību un galu galā pat pārsniedza šo robežu, novedot sevi līdz pat nāves robežai.
Vai caur četriem portretiem, ko jūs gleznojat ar šīm jaunajām sievietēm, tā ir arī filma par pusaudžu vecumu?
— Jā, pirmkārt un galvenokārt, tā ir filma par pusaudža vecumu — šo pārejas periodu starp bērnību un pieaugušo dzīvi, kurā pēkšņi rodas izpratne par nāvi un pat vēlme eksperimentēt ar to. To ilustrē aina, kurā viena no meitenēm izsaka vēlmi gulēt kapā. Šajā dzīves posmā mēs bieži esam ideālisti un domājam par cilvēces likteni, vienlaikus piedzīvojot intensīvas emocionālas pretrunas. Šīm jaunajām sievietēm bija vēlme izaicināt Olfas autoritāti, kura viņu dzīvē iemiesoja gan tēva, gan mātes lomu, cenšoties apspiest viņu seksualitāti. Tā kā viņām nebija rīku, lai izteiktu šo pretestību, viņas pievērsās reliģijai, kļūstot par “Dieva izredzētajām,” kā viena no viņām to izteicās, un piedzīvojot transcendences ilūziju. Šī filma manā skatījumā dokumentē, kā dažādās formas, bieži vien arī mulsinoši, pusaudžu vecumā izpaužas attiecības ar dzīvi un nāvi.
Tulkojis AI