Filma stāsta par meiteni vārdā Katja no mazas pilsētiņas Ukrainā, kurai kara sākumā bija tikai 17 gadi. Tagad viņa ir Krievijā un nespēj saprast, kā dzīvot tālāk. Viņai nav līdzekļu emigrācijai, Ukrainas pasei ir beidzies derīguma termiņš, un viņu ieskauj realitāte, ar kuru viņa nespēj samierināties. Viņas vienīgais sapnis ir atgriezties mājās un lai viss būtu kā agrāk.
Es satieku 9 gadus veco Timu Atlantijas okeāna piekrastē. Ukrainas kara dēļ viņa māte aizveda viņu no Krievijas uz Franciju. Tima dzīvē sākas sarežģīts pārejas periods – jauna sevis meklējumi emigrācijā. Viņa cīņas, vientulība un kalašņikovi, izgatavoti no plastmasas pudelēm, aizved mani atpakaļ uz bērnību, kas bija piepildīta ar sapņiem par karu un upuriem dzimtenes labā. Filmēšana kļūst par mēģinājumu izprast pagātni un to, ko nozīmē būt krievam mūsdienās – ārpus valsts un pret karu.
Operatore Marina ir padomju un Afganistānas kara veterāna meita – kara, kas vispirms nozaga tēva dvēseli, pēc tam prātu un visbeidzot dzīvību. Karš Ukrainā ir atvēris Marinai bērnības brūces, un krievu karavīru sejās viņa saskata sava tēva ēnu. Cenšoties atbrīvoties no šiem spokiem, Marina vērš kameru pret tiem, kuri, tāpat kā viņas tēvs, bija līdzvainīgi padomju kara noziegumos Afganistānā. Taču, ieskatoties šajā bezdibenī, viņa sastop ne tikai karavīrus, bet arī vienkāršus cilvēkus.
Maskavas naktsdzīve kara un jaunu aizliegumu ēnā – kā tā funkcionē un kas tur notiek šobrīd?
Galvenais varonis ir atklāti gejs, kurš meklē mīlestību un savu vietu pasaulē.
Maskavas-Volgas kanāla ieslodzītais apmetējs Kostjučenko 1936. gadā pie vienas no slūžām Gluškovas rajonā, Kurskas apgabalā, sienā iemūrēja zīmīti ar savu vārdu un adresi – "kā paliekošu atmiņu". 2022. gadā renovācijas darbu laikā šī zīmīte izkrita no ģipša un nonāca pie īstajiem cilvēkiem – pie Ļenas Kotovas. Ļena, nabaga apmetēja tautiete no Kurskas, pieder pie grupas "Tie, kam ir cerība". Šie jaunie, izglītotie un domājošie maskavieši pēta un pārdomā 20. gadsimta sarežģīto atmiņu mantojumu. Viņu cerība slēpjas Krievijas grēku nožēlošanā. Maskavas-Volgas kanāls ir lielākais Gulaga būvlaukums, kur simtiem tūkstošu cilvēku bez vārda zaudēja dzīvību. Katrs jaunais atklātais vārds ir notikums šai grupai – tiem, kam ir cerība. Ļena Kotova nolemj meklēt sava tautieša Kostjučenko radiniekus un dodas uz Gluškovas, Ukrainas pierobežas reģiona, pagalmiem. Šeit tagad ir karš. Kostjučenko vēstule nākotnei kļūst par testu. Tilts no 1936. līdz 2024. gadam – no Staļina līdz Putinam. Cilvēka dzīvības cena Krievijā joprojām ir zema.
Zaira un Murtazs dzīvo majestātiskā savrupmājā, ko ieskauj augļu koki un meži. Katru vasaru viņi piepilda savu baseinu ar tīrāko minerālūdeni, un visa Tskaltubo pilsēta (Gruzija) nāk tur peldēties. Tā tas ir bijis vairāk nekā 30 gadus. Taču filmas varoņi ir bēgļi no Abhāzijas, kas nonākuši kādreiz greznā, bet tagad laika un aizmirstības iznīcinātā sanatorijā, kuru savulaik cēla padomju vadības elitei. Drīz viņi uz visiem laikiem atvadīsies no šīs vietas.
Trīs gadus mēs vērojam cilvēkus Maskavas ielās. Un ne tikai uz ielām – arī brīvdienās un darba dienās. Kas ir mainījies? Mēs nedrīkstam to palaist garām. Mēs meklējam katastrofas atspulgus cilvēku sejās, pat vismazākās pazīmes... Mēs redzam sejas un dzirdam balsis, galvenokārt jauno paaudzi. Mēs nevaram parādīt runātājus, bet viņu balsis ir jādzird.
Sibīrijas tālākajos nostūros ir ciemats, kur vienā ielā dzīvo jūdi, šivaiti, krišnaīti, neoviešu pagāni, pareizticīgie, enerģētisko sistēmu piekritēji un raganas. Deviņdesmitajos gados radās leģenda, ka tieši šeit tika radīta Zeme. Un jau 30 gadus cilvēki no lielajām pilsētām pārceļas uz šo ciematu, nodarbojas ar lauku darbiem – gana kazas un govis, bet reizi gadā, vasaras saulgriežos, šeit ierodas cilvēki no visām pasaules malām, meklējot ātru brīnumu.
Šīs svētlaimīgās vietas idille sāk brukt, un pasakainais mežs piepildās ar ugunskuru dūmiem. Kopā ar viesiem ciematā ienāk arī 2022. gada vasaras realitāte. Un kamēr apmaldījušies pieaugušie meklē sevi, šeit aug mazs gudrinieks. Šķiet, ka tikai viņai no visiem filmas varoņiem ir patiesa saikne ar dievu.
"Mēs ar brāli uzaugām mazā pilsētā Krievijas provincē, kur Otrā pasaules kara atmiņa ir svarīga, sāpīga un caurstrāvo visu apkārtējo. Kad viņam bija 21 gads, brāli iesauca armijā. Viņš atgriezās, un pēc dažiem gadiem sākās Karš. Mēs mēģinājām bēgt kopā, bet viņu neizlaida no valsts militārās specialitātes dēļ. Tagad mēs abi joprojām dzīvojam Krievijā."
Personisks stāsts par ģimenes saitēm. Par māju sajūtas zaudēšanu un jaunu balstu meklējumiem. Par to, kā tuva cilvēka traģēdija kļūst par pagrieziena punktu režisora dzīvē. Par karu – un to, kā tas nemanāmi iesūcas pazīstamajā un dārgajā, saindējot visu savā ceļā.
Tas ir stāsts par balss zaudēšanu un neiespējamu vēlmi kliegt.
Ar gada starpību un tikai piecām dienām kopā, režisore, māte un brālis, no kuriem viens ir ieradies no frontes atvaļinājuma, satiekas Ukrainā. Šī tikšanās kļūst par iespēju uzturēt saikni un atzīt, ka karš ir iznīcinājis ne tikai viņu pasauli, bet arī viņus pašus. Viņiem būs jāatjauno savas attiecības un jāatrod ceļš vienam pie otra.
Šiesa ir stāsts par krievu sacelšanos pret Kremli, kas noslēdzās ar uzvaru. 2019. gadā varas iestādes sāka būvēt Eiropā lielāko atkritumu izgāztuvi pie Šiesas stacijas, apdraudot Krievijas ziemeļu ekoloģiju. Parastie pomori un komi iedzīvotāji trīs gadus organizēja partizānu pretestību taigā. Kremlis atbildēja ar vardarbību, nemieru policijas iesaisti un Krievijas Nacionālās gvardes iejaukšanos.