Par festivālu
Starptautiskais dokumentālo filmu festivāls ArtDocFest pirmsākumi ir atrodami Krievijā, kur tas notika no 2007. līdz 2019. gadam. Tā organizators bija Nacionālās balvas dokumentālā kino jomā Lauru zars direkcija un dokumentālā kino režisors Vitālijs Manskis, kurš kļuva par festivāla vadītāju. Festivāls tika izveidots, lai atbalstītu un veicinātu Lauru zars profesionālā konkursa filmas, galvenokārt nominācijās Labākā autordokumentālā filma un Labākais debijas darbs.
Festivāls ātri ieguva popularitāti un piesaistīja ap 10 tūkstošiem skatītāju. Daudziem no tiem tā bija vienīgā iespēja iepazīties ne tikai ar Krievijas autordokumentālistiku, bet arī ar labākajām ārzemju festivālu filmām. Pirmajos gados ārpus konkursa programmām tika rādīti IDFA un DOK Leipzig uzvarētāji, kā arī iepazīstināja ar vairāku valstu, piemēram, Vācijas un Čehijas, nacionālajām kinomākslām.
Festivāls paplašinājās un politiskie protesti piesaistīja daudz jaunus skatītājus, kuri festivālā meklēja brīvības garu. Līdzīgi kā pirmās Kino dienas Latvijā 1986. gada augustā, arī šeit tieši filmas pavēra skatītājiem iespēju raudzīties cauri jau atkal sabiezējošajam dzelzs priekškaram uz notiekošo savā zemē un pasaulē. Filmu skaits programmās un skatītāju skaits zālēs strauji pieauga. 2014. gadā tas bija kļuvis par lielāko dokumentālā kino festivālu Krievijā pēc filmu skaita, pasaules un Krievijas pirmizrādēm, seansiem un programmas apjoma.
Kopš 2014. gada, kad Krievija uzsāka agresīvas darbības pret Ukrainu, Krievijas valsts struktūras sāka izdarīt spiedienu uz festivālu un tā vadītāju. Tajā pašā gadā kultūras ministrs Vladimirs Medinskis paziņoja par valsts atbalsta aizliegumu visiem ar ArtDocFest festivālu saistītajiem projektiem.
Nākamajos gados turpinājās spiediens arī uz festivāla partneriem. Festivālu formālu iemeslu dēļ iesūdzēja tiesā Kultūras ministrija, augsti Krievijas ierēdņi un parlamentārieši. Valsts medijos, tostarp valsts galvenajos televīzijas kanālos, tika organizēta festivāla diskreditācija. Notika agresīvi piketi, festivāla norises vietas tika pakļautas uzbrukumiem, kuru rezultātā cieta skatītāji.
2014. gadā festivāla prezidents Vitālijs Manskis bija spiests pārcelties uz Latviju. Tajā pašā gadā, sadarbojoties ar Rīgas Starptautisko kino festivālu (Riga IFF), ArtDocFest pirmo reizi tika pārstāvēts Rīgā ar savu dokumentālo programmu.
2017. gadā Latvijas festivāla direkcija izveidoja Artdoc.Media – lielāko tiešsaistes resursu pasaulē ar iespēju legāli skatīties dokumentālās filmas, kas veidotas izjukušās “PSRS” iekļauto valstu teritorijās. Artdoc.Media tiešsaistes sinematēkai ir arī katalogs ar informāciju par vairākiem tūkstošiem filmu un meklēšanas sistēmu. Būtiski, ka apejot dažādus ierobežojumus, sinematēkas filmas ir iespējams skatīties arī Krievijas teritorijā, tādejādi nodrošinot tās iedzīvotājiem filmas bez pastāvošās iekārtas cenzūras rāmja.
Pieaugot spiedienam uz festivālu Krievijā un ieviešot cenzūras un administratīvus šķēršļus brīvai dokumentālā kino demonstrēšanai, Rīgas ArtDocFest daļa paplašinājās.
2018. gadā uz Rīgu tika pārcelts viss festivāla konkurss un žūrijas darbs.
2019. gadā Rīgā tika paziņoti festivāla uzvarētāji.
2020. gadā ArtDocFest/Riga iziet no Riga IFF un nodibina neatkarīgu festivālu IDFF ArtDocFest/Riga.
2022. gadā pēc tam, kad festivālu Maskavā izjauca valdību atbalstošas struktūras, ArtDocFest Krievijā paziņoja par pilnīgu jebkādu klātienes pasākumu slēgšanu valstī.
Kinematogrāfs ir dzimis dokumentāls.
Dokumentāls kino ir dzīvs.
Dokumentāls kino ir dzīvs, kamēr vien tas ir māksla.
Mēs esam liecinieki tam, cik ļoti jaudīga ir dokumentālistika, cik tā attīstīta pasaulē. Kā dokumentālistika kļūst par galveno sastāvdaļu dialogā, kuru televīzija risina ar sabiedrību.
Katru gadu televīzijas vajadzībām visā pasaulē tiek saražoti desmitiem tūkstošu dokumentālās produkcijas. Skaitliskie rādītāji viennozīmīgi runā par panākumiem. Taču skaits nav vienīgais “dzīvības pierādījums”. Svarīgāka ir spēja attīstīties.
Kino mākslas attīstība notiek ārpus konveijera, prom no pamatstraumes. Attīstību nodrošina individualitāte. Tā ir mākslinieciskās nesavtības auglis.
Mēs runājam par ne-spēles kinematogrāfu, kas vēršas nevis pie masām, bet pie individualitātēm. Mēs runājam par ne-spēles kinomākslu, kas uzstāda sev mākslinieciskus uzdevumus un attīsta dokumentālā kino valodu. To valodu, kurā runās arī nākotnes masu dokumentālistika.
Mēs runājam par ne-spēles mākslas kino, no kura idejām izauguši un turpinās augt visi nākotnes teleformāti. Šodien autora radītas nestandarta dokumentālistikas iedarbība ir latenta. Sajust šo iedarbību uz sevis ir izredzēto privilēģija. Tāpēc, ka oriģinālam šodien nav vietas starp standarta kopijām.
Bez tam tele-dokumentālistikai jāpateicas par savu piedzimšanu, par savu uzplaukumu un valodu dokumentālajai mākslai un personīgi Vertovam, Flaerti, Līkokam un Jacopetti. Viņu novācijas, kas zaudējušas saikni ar savām saknēm, pašlaik lidinās ēterā. Mēs esam pārliecināti: saiknei jātop atjaunotai, no dokumentālās kino mākslas atkarīga televīzijas un citu mediju formātu, kaut vēl cilvēcei nepazīstamu, nākotne.
Mēs esam pārliecināti: ne-spēles mākslas kino būtu jāpieder visiem. Mūsu mērķis ir padarīt to par profesionālas auditorijas un ieinteresētas publikas īpašumu - tā tēlus, tā eksperimentus un tā sasniegumus.
Tādējādi dokumentālais mākslas kino tiek ievests aktuālās kultūras lokā un kļūst par kultūrvides pārdomu un diskusiju objektu.
Mēs, apakšā parakstījušies, paziņojam par jaunas ikgadējas dokumentālā kino skates “Artdocfest” atklāšanu.
“Artdocfest” – dokumentāla mākslas kino publicēšanas instruments. Laukums, kurā tiek piedāvāti labākie paraugi.
“Artdocfest” – taisnīgs dokumentālās kino mākslas izplatīšanas veids visiem, kas vēlas saņemt piekļuvi. Un tiem, kam sakarā ar piederību dokumentālista profesijai, tā nepieciešama.
Mēs iepazīstinām: "Artdocfest"!
Starptautisks īsta dokumentālā kino festivāls.