Sešas nedēļas pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā Helmūts Kols devās uz Drēzdeni. Entuziasma pilnā uzņemšana, kādu viņš tur pieredzēja, bija kā katalizators ātrai Vācijas atkalapvienošanai. Runa, ar ko Kols tur uzstājās, bija viņa dzīves sarežģītākā un, iespējams, visnozīmīgākā runa. Pēters Limburgs nekad neaizmirsīs 1989. gada 19. decembri. Viņš kā jauns televīzijas korespondents gatavoja reportāžas par vēsturiskajiem notikumiem saistībā ar Berlīnes mūra krišanu, un devās uz Drēzdeni. Tur Rietumvācijas kancleram Helmūtam Kolam bija paredzēta tikšanās ar Austrumvācijas “de facto” vadītāju Hansu Modrovu, lai stabilizētu situāciju komunistiskajā valstī. Tomēr īsi pēc viņa ierašanās kļuva skaidrs, ka tūkstošiem austrumvāciešu, kas bija pucējušies ielās un entuziasma pilni viņu sveicināja, nebija noskaņoti ilgstošām pārrunām. Viņu vēlme bija vienota Vācija, turklāt pēc iespējas drīzāk. Līdz tam Kols uzskatīja, ka abu Vāciju apvienošanai būs nepieciešami trīs vai četri gadi, bet šajā dienā Drēzdenē viņš saprata, ka viss varētu notikt daudz ātrāk. Viņa spontānā runa Drēzdenē kļuva par retorisku pastaigu pa naža asmeni. Viņš apzinājās, ka nebija pieļaujams radīt vilšanos austrumvāciešos vai nevērīgi izturēties pret četrām sadarbības valstīm, un ka “jebkurš nepareizi izteikts vārds nekavējoties tiktu interpretēts Parīzē, Londonā vai Maskavā” kā nacionālisma pazīme. Trīsdesmit gadus vēlāk Limburgs atgriežas Drēzdenē un runā ar tā laika politiskajiem vadītājiem un Drēzdenes iedzīvotājiem, kuri tieši tāpat kā viņš pats bija šī vēsturiskā brīža liecinieki.