“Ja reiz atvērsi acis un ieraudzīsi pasauli, tev gribēsies skatīt to atkal un atkal. Tev iepatiksies šī sajūta. Pēc kāda laika tu sāc to sajust, saost. Tu sasmaržo, kur šoreiz vislabāk likt kameru. Kad tā nolikta pareizajā vietā, lietas sāk notikt. Tā ir intuīcija - maģijas sastāvdaļa. Pēkšņi tu ieraugi kaut ko! Apkārt ir citi, kas it kā redz to pašu, lai gan īstenībā neredz. Taču es spēju iekadrēt notiekošo tā, lai arī viņi to varētu ieraudzīt. Tā ir maģija, pilnīga laime. Puiši, kas man visu laiku ir bijuši blakus, ieskatās manā kadrā un saka: O! Kāpēc gan es to neredzēju? Bet mēs visi tur bijām kopā…Priekš manis vienīgais veids kā būt laimīgam ir uzņemt filmas. Esmu laimīgs, kad filmēju. Es skatos kamerā un apzinos, ka šajā brīdi esmu vienīgais, kas to redz...”
Tā Viktors Kosakovskis – dokumentālists, kura vārds augstas klases kino mākslas cienītājiem komentārus neprasa. Un, tomēr, prasa, jo viņa filmas Latvijā plašākai publikai līdz šim bijušas maz pieejamas. Tās pārsvarā laimējies redzēt tiem, kas apmeklē nozīmīgus starptautiskus kino festivālus, kuros katra viņa filma tiek gaidīta kā notikums.
Kosakovskis ir kino novators. Viņa filmogrāfija aptver plašu tematisku loku, taču viņš vienmēr uzsvēris, ka tēma kino nav galvenais. Arī stāsts nav galvenais. Tieši pretēji, viņš ir kino stāstniecības jeb storytelling pretinieks, jo to, ko iespējams izstāstīt, labāk izstāstīt. Vai uzrakstīt. Nevis taisīt no tā kino.
Kosakovskim kino svarīgi ir radīt un rādīt ko unikālu - tādu, ko agrāk neviens un nekad nav redzējis. Vai izvēlējies neredzēt.
Iepriekšējais meistara darbs “Aquarela” ar galvu reibinoša kinematogrāfiska ceļojuma palīdzību ieveda skatītājus ūdens skaistuma un brutālā spēka pasaulē. Filma ne tikai lika aizrauties elpai vizuālo, skaņas un, jā – maģijas elementu dēļ, bet nostrādāja kā asi griezīgs modinātājzvans, kas atgādināja cilvēcei par tās nespēju mēroties spēkiem ar pamatelementu.
“Šķiet, visam pamatā ir kāda sistēmiska kļūda”, par jaunāko filmu “Gunda” saka režisors. “Tā ierakstīta jau Bībeles pirmajā lappusē. Proti, sākumā Dievs radīja gaismu un tumsu, pēc tam zemi, gaisu, pēc tam dzīvniekus, augus un cilvēkus, lai viņi pār to visu valdītu. Man liekas, ka šeit ir kļūda. Es nedomāju, ka mēs varam valdīt. Nedomāju, ka esam paši nozīmīgākie, saprātīgākie, skaistākie. Nez kāpēc mēs ar citiem darām visu, ko vien iegribas. Mēs ne tikai izgudrojam “novičoku”, atombumbu, kalašņikovu, mēs katru dienu nogalinām un izliekamies, ka par to neko nezinām. Es saprotu, ka nevaru izmainīt pasauli. Nevaru pat pašus dziļākos, izglītotākos, talantīgākos cilvēkus, kurus man laimējies pazīt, pārliecināt, ka nedrīkst ēst gaļu. Tāpēc vienīgais, ko es varu izdarīt – atvainoties dzīvnieku priekšā. Un es to daru ar šo filmu”.
Ar Viktoru Kosakovski Artdocfest/Riga simpozija atvērtajā sesijā sarunāsies filozofs Uldis Tīrons. Kinoteātris Splendid Palace, Lielā zāle, 2021. gada 21. marts, plkst. 11.00