Nav taisnība, ka grūti laiki cilvēkos atmodina sliktāko. Vismaz īstai autorkino dokumentālistikai tas noteikti nav raksturīgi. No Krievijas lido raķetes, veselas pilsētas pārvēršas drupās, upuru skaits ir neizmērojams, bet diktators-agresors jūtas nesodīts un pastiprina represijas pret tiem, kas nosoda karu savā valstī… Ukraina un tās tauta varonīgi pretojas agresijai. Eiropa un pasaule arvien vairāk runā par kara nogurumu. Taču vēl ir arī Izraēla, Sīrija, Kaukāzs… Pasaules elites kursu maiņa.

Tomēr Artdocfest/Riga filmu autori nekrīt izmisumā un neradikalizējas. Un, šķiet, ka daudzus vienojošā īpašība ir maigums. Mīlestības iespēja šajos briesmīgajos laikos. Mīlestība starp divām sievietēm – bēglēm no valsts, kas izraisījusi karu. Mīlestība starp tēvu un dēlu aukstajā un trūcīgajā impērijas nomalē. Mīlestība pret vecākiem, kas palikuši nesen vēl šķietami pārtikušā vasarnīcu ciematā pie Kijivas. Mīlestība pret pamesto māju Ukrainā. Mīlestība pret dēliem, kas krituši svešā karā. Maigums pret tiem, kurus liktenis apdalījis šķietami labklājīgajā Slovākijā.

Šajās filmās ir arī vieta apbrīnai. Tie ir stāsti par Krievijas žurnālistu stoicisma spēku, kuri atklāti nosoda savas valsts agresīvo karu, kā, piemēram, Novaja Gazeta, ko vada mūsu festivāla bijušais žūrijas loceklis, Nobela prēmijas laureāts Dmitrijs Muratovs. Par cilvēku, kurš pašaizliedzīgi glābj suņus un kaķus, kas pamesti kara haosā. Par armēņu pusaudzi-meiteni, kas dziedē ievainotus dzīvniekus pēc nežēlīgām suņu cīņām, un par viņas tautiešiem, kas no Karabahas izglābj senos hačkarus – materiālu tautas atmiņas liecību.

Artdocfest/Riga filmu varoņiem ir arī izteikta nepieciešamība izprast notikumu cēloņus. Tāpēc azerbaidžāņu režisors dodas uz attālu kalnu ciematu, kas pretojas laikmeta garam. Un čehu režisors – uz Novosibirsku, lai pietuvinātu palielināmo stiklu kādam nacionālistam, pārliecinātam Putina piekritējam, un izpētītu šo pārsteidzošo fenomenu – cilvēku, kurš cīnās par savas brīvības zaudēšanu.

Tomēr interesanti ir tas, ka maigums un izpratnes nepieciešamība, kas raksturīga festivāla filmām, galu galā IR PADARĪJUSI PAŠU FESTIVĀLU PAR skaidru politisku paziņojumu – PAR MANIFESTU cilvēcības vārdā, laikā, kad politikā valda necilvēcība.